Izjaucot skapjus, atradu vecvecmāmiņas 20. gadsimta sākumā izšūtas lietas
Pēc pārcelšanās uz jaunu māju man joprojām ir daudz kastu ar lietām, kuras man nebija laika izjaukt. Dažas no tām pat nebija parakstītas, tāpēc es tos vispirms sakārtoju, it kā pārsteigumu. Ir daudz un dažādas lietas, kas man nav vajadzīgas, kuras man ir vai nu jāizmet, vai jānes uz baznīcu, lai cilvēki paņemtu, kam vajag to, kas vajadzīgs.
Brīnišķīgs atradums
Un tā šodien, atvērusi vienu no kastēm, es pēkšņi atradu kaut ko tādu, ko, protams, dziļi sirdī atcerējos. Bet es domāju, ka šīs lietas ir pazaudētas, vai kāds no radiniekiem ir atņēmis.
Šī ir izšūta salvete, galdauts un aizkaru komplekts arī ar izšuvumu. Ticiet vai nē, šīs lietas ir vairāk nekā 120 gadus vecas. Tās izšuva mana vecvecmāmiņa 20. gadsimta sākuma gados. Mana vecmāmiņa dzimusi 1905. gadā. Un šīs lietas viņas māte izšuva savas nedzimušās meitas pūram. Galu galā pirms viņas bija trīs dēli. Un tā, piedzima jaunākā meitiņa, kurai jau bija sagatavotas absolūti krāšņas salvetes, aizkari un galdauti.
Protams, spriežot pēc šiem interjera priekšmetiem, mana senču dzimta nebija tālu no nabadzības. Audums ļoti kvalitatīvs, blīvs, bet ne pašausts, bet rūpnīcā ražots. Diegi ir spilgti, skaisti. 120 gadus tie nav zaudējuši savu spožumu, palikuši tādi paši krāšņi.
Ko es dabūju
Vecmāmiņa, protams, bija arī lieliska amatniece, prata adīt, aust, šūt un izšūt. Viņa nedzīvoja pie mums, bet pie savas tantes. Viņai bija trīs bērni – mans tētis un divas tantes. Protams, lielākā daļa pūra tika meitām. Arī mēs, tas ir, dēla ģimene, saņēmām daļu no mantojuma, kas brīnumainā kārtā saglabājās pēc ģimenes aizbēgšanas no Maskavas apgabala uz Urāliem. Bet tantei, atceros, bija vairāki skaistu aizkaru komplekti, daudz bagātīgāk izšūti nekā mūsējie.
Atceros, ka mums bija kādas 8 salvetes, galdauts un šie aizkari ar zilu rakstu. Manā bērnistabā tās visas atradās, jo lielajā istabā stils bija savādāks, un mamma tādas salvetes tur nelika. Un man tie ļoti patika.
Uz naktsskapīša, kur glabājās manas mācību grāmatas un burtnīcas, bija salvete, uz tās bija radio ar atskaņotāju, arī pārklāts ar izšūtu salveti. Kafijas galdiņš, uz kura bija istabas puķes - ar galdautu. Un uz loga - ik pa laikam bija šie aizkari. Taču māte tos bieži mainīja pret citiem, parastajiem veikala aizkariem. Un gaidīju atkal lielo tīrīšanu un man piekārtu baltu komplektu, izšūtu zilā krāsā.
Ir pat grūti ievietot šo objektu nozīmi un nozīmi savā dvēselē. Trīs manu senču paaudzēm izdevās tos saglabāt, neskatoties uz šausmīgajiem un gandrīz nepārvaramiem pārbaudījumiem, kas viņiem bija pakļauti. Revolūcija, piespiedu lidojums tūkstošiem kilometru, smags darbs, briesmīgs karš, tad perestroika, postījumi prātos ...
Bet, neskatoties uz to, mana mantojuma izšuvumi joprojām ir tādi paši spilgti, izliekti un izstaro to pašu manu senču enerģiju, ar kuras palīdzību viņi izdzīvoja visus pārbaudījumus. Un, lai gan es vēl neesmu atradusi vietu, kur šīs lietas novietot savā mājā, es noteikti par tām rūpēšos un saglabāšu, kā arī lūgšu savām meitenēm saglabāt arī savas dzimtas vēsturi.