Drīz visi sapratīs, ka ir jāpārceļas uz privātmāju, kur tā ir droša!
2013. gadā mēs ar ģimeni pārcēlāmies dzīvot uz privātmāju 35 km attālumā no pilsētas, pirms tam viņi dzīvoja tikai dzīvokļos un visus gadus mēs dzīvokļus atceramies kā kaut ko nedabisku.
Mēs īpaši meklējām zemes gabalu apdzīvotā vietā, kur ir skola, bērnudārzs, klīnika un normāla saziņa ar Pēteri. Vēl viss nav pabeigts, mēs to darām lielākoties ar savu sievu patstāvīgi, un mēs no tā gūstam saviļņojumu, jo sev un saviem bērniem, kā arī uz kāpnēm nevienam netaisās, nevienam nav jāsaskaņo kaut kas ar kādu.
Jā, jums jāpieliek pūles, lai uzturētu māju 135 m2 platībā, akas, septisko tvertni, uzturētu kārtībā 12 hektāru lielu zemes gabalu ziemā pati tīru sniegu, vasarā pļauj zāli, bet man ir vairākas ābeles, pāris bumbieri, plūme, Zemeņu.
Gar zemes gabala malu ir atstātas priedes un mellenes ar brūklenēm un zemenēm, glāzē mēs savācam diezgan daudz, bet ar kādu prieku to dara jaunākais. Katru dienu dodos uz darbu Sanktpēterburgā, bet atgriežos un nevaru elpot priedes.
Un es maksāju tikai par elektrību un par gāzi šoziem, santīmi agrāk sasniedza 4-5 tūkstošus. mēnesi un ģimene nedomā par nevienu dzīvokli. Vidējais dēls vēlas atdalīties, bet tajā pašā laikā uzcelt savu māju.
Pareizi cilvēki raksta par sapni un tā realizāciju, kā arī par savu interešu uzspiešanu, no kuras principā daudzdzīvokļu mājā nevar izvairīties.
Autors: Andrejs Podoņicins. "Nosūtiet savus rakstus uz [email protected], un mēs tos publicēsim!"
Abonējiet mūsu kanālu, katru dienu ir daudz interesantu lietu par vasarnīcām, kā arī jauniem lauku māju projektiem!